Vienā Komerclikuma teikumā izšķiras lielākā daļa strīdu par Latvijas valdes locekļa atbildību, un tas nav tas teikums, kas nosaka rīcības mērauklu. Tas ir nākamais, kas valdes loceklim liek pašam pierādīt, ka nav rīkojies nepareizi — un no tā izriet viss pārējais.
Vienā Komerclikuma teikumā izšķiras lielākā daļa strīdu par Latvijas valdes locekļa atbildību, un tas nav tas teikums, kas nosaka rīcības mērauklu. Tas ir nākamais: valdes loceklis neatbild, ja pierāda, ka rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks.
Ievērojiet, kam kas jāpierāda. Sabiedrībai joprojām jāpierāda zaudējumi, to apmērs un tas, ka tos izraisījusi valdes locekļa rīcība; tas, kas tai nav jāpierāda, ir vaina. Šajā punktā valdes loceklim pašam jāparāda, ka nav pieļāvis trūkumus. Viss pārējais — cik vērta ir atbrīvošana no atbildības, kas var celt prasību, cik ilgi risks pastāv — izriet no tā, kurā pusē atrodas šis pierādīšanas pienākums.
Ko mēraukla patiesībā prasa
Pats likums to nedefinē, taču tiesas tai ir piešķīrušas saturu: likuma, statūtu un dalībnieku lēmumu ievērošana; lojalitāte sabiedrībai un atturēšanās no lēmumiem, kuros ir interešu konflikts; un informētība par sabiedrības finansēm — vai tā spēj norēķināties, vai tā pelna, vai tā ir maksātspējīga.
No tā izriet trīs lietas, ko bieži saprot nepareizi. Atbildība iestājas par jebkuru neuzmanību, arī vieglu, un labticīga rīcība nepalīdz. Rīcība pretēji likumam mēraukli nevar izpildīt nekad, un likuma nezināšana nav attaisnojums. Taču mēraukla ņem vērā apstākļus: lēmums, kas beidzas slikti, pats par sevi nav pārkāpums. Un valdes loceklis nevar aizstāvēties pret prasību ar to, ka nav spējis darbu paveikt.
Tas viss nāk no judikatūras, nevis no likuma teksta, tāpēc pirms paļaušanās ir vērts pārbaudīt pašreizējo nostāju.
Valdes un padomes locekļi par nodarītajiem zaudējumiem atbild solidāri. Prasību par visu zaudējumu var celt pret vienu no viņiem, un daļu sadalīšana savā starpā ir viņu, nevis sabiedrības problēma. Tomēr tā nav brīva atbildētāja izvēle: atbildība attiecas uz zaudējumiem, ko locekļi ir nodarījuši, tāpēc cēloņsakarība joprojām jāpierāda pret to, pret kuru prasība celta.
Praksē tas padara tolaik rakstītos dokumentus par visu aizstāvību. Protokoli, kuros redzams, kas tika izvērtēts, kāda konsultācija saņemta un kāpēc lēmums pieņemts, Latvijā nav administratīva kārtība. Tie ir pierādījumi, uz kuriem gadus vēlāk balstās likumā paredzētā aizstāvība — un to izmanto cilvēks, kuram sabiedrības dokumenti, iespējams, vairs nav pieejami.
Izejas un cik katra patiesībā vērta
Tiesisks dalībnieku lēmums ir spēcīgākā aizsardzība. Valdes loceklis neatbild par zaudējumiem, kas radušies, labticīgi rīkojoties tiesiska dalībnieku sapulces lēmuma ietvaros. Tam ir spoguļattēls, ko dalībnieki bieži nepamana: ja sapulce izlemj kaut ko, kas bija valdes kompetencē, dalībnieki, kuri par to balsojuši, atbild solidāri par sekojošajiem zaudējumiem. Norādījuma došana valdei pārceļ atbildību uz to, kas norādījumu devis.
Padomes piekrišana nav izeja. Likums skaidri nosaka, ka padomes piekrišana neatbrīvo valdi no atbildības pret sabiedrību. Saskaņojums ir laba pārvaldība, nevis aizstāvība.
Atbrīvošana no atbildības ir šaurāka, nekā izklausās. Dalībnieku sapulce var atbrīvot no atbildības vai izlīgt, bet tikai par konkrētu rīcību, kas patiešām notikusi un sapulcē tikusi atklāta. Vispārēju atbrīvošanu par visu gadu likums nepiedāvā. Tā arī neliedz mazākumam celt prasību — un gada pārskata apstiprināšana pati par sevi nevienu par šo gadu neatbrīvo.
Kas var celt prasību
Sabiedrība — pēc dalībnieku lēmuma, kas pieņemts ar klātesošo vienkāršu balsu vairākumu, un statūti lielāku vairākumu prasīt nedrīkst, ko dalībnieku līgums nevar pārlabot.
Piecu procentu mazākums — arī pret vairākuma iebildumiem. Sabiedrībai jāceļ prasība, ko pieprasa dalībnieki, kuriem pieder vismaz viena divdesmitā daļa kapitāla vai kuru daļa ir vismaz 100 000 EUR vērta. Ja atbildīgā institūcija prasību neceļ mēneša laikā, šie dalībnieki to var celt paši. Viņiem nav vispirms jāatceļ valde vai jāuzvar sapulcē — pietiek ar mēnesi bezdarbības.
Tomēr tā paliek sabiedrības prasība. Viss piedzītais nonāk sabiedrībai, un dalībnieki, kas pieprasījuši prasību, kura izrādās nepamatota, paši atbild, ja bijis ļauns nolūks vai rupja neuzmanība.
Kreditors — sabiedrības labā. Kreditors, kas no sabiedrības samaksu saņemt nevar, gada laikā no sprieduma spēkā stāšanās var celt prasību pret personām, kuras sabiedrībai nodarījušas zaudējumus. Tieši šī norma riska ainu maina visvairāk, un to nosaka tas, kas to neaptur: kreditora tiesības saglabājas arī tad, ja sabiedrība no prasības atteikusies, izlīgusi vai ja zaudējumi radušies, izpildot dalībnieku sapulces lēmumu. Ar dalībniekiem izrunāta atbrīvošana no atbildības ir vērta tieši tik, cik pašas sabiedrības maksātspēja.
Cik ilgi tas turpinās un kas vēl ir pakļauts riskam
Prasībām iestājas noilgums pēc pieciem gadiem no dienas, kad zaudējumi nodarīti — nevis no brīža, kad tie atklāti, un nevis no brīža, kad persona valdi atstājusi.
Divi atbildības veidi atrodas ārpus tā visa. Valdes loceklis personīgi atbild dalībnieka vai daļas pircēja vai pārdevēja priekšā par dalībnieku reģistra noteikumu pārkāpumiem; neviena no iepriekš minētajām aizsardzībām uz to neattiecas. Un konkurence ar sabiedrību bez piekrišanas dod sabiedrībai tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību vai uzskatīt šos darījumus par noslēgtiem savā vārdā — trīs mēnešu laikā no brīža, kad pārējās amatpersonas to uzzinājušas, un ne vēlāk kā piecu gadu laikā.
Spiediens no malas arī ir aptverts. Ikviens, kas apzināti panāk, ka amatpersona rīkojas pret sabiedrības interesēm, atbild kopā ar šo amatpersonu, ja vien ietekme nav īstenota, balsojot dalībnieku sapulcē.
Pienākumi, kas šo risku rada
Par finanšu pasliktināšanos jāziņo laikus. Ja zaudējumi sasniedz pusi no pamatkapitāla, ja sabiedrības maksātspēja ir ierobežota vai ja parādās maksātnespējas pazīmes, valdei jāziņo padomei un jāsasauc dalībnieku sapulce. Tas sāk darboties krietni pirms kāda maksātnespējas procesa parādīšanās apvārsnī.
Par darījumiem ar saistītajām personām jāatklāj dalībnieku sapulcei.
Padomei jāziņo reizi ceturksnī un nekavējoties, ja kaut kas pasliktinās vai notiek kaut kas būtisks.
Kad sabiedrība neiztur
Maksātnespējas likums prasa sabiedrībai nekavējoties iesniegt maksātnespējas pieteikumu, tiklīdz ir likumā noteiktās pazīmes. Ja tiek pasludināta maksātnespēja, administrators pārņem valdes funkcijas, izvērtē atbildību un var celt prasību — pēc tās pašas normas, ar to pašu pierādīšanas pienākumu valdes loceklim un ar administratora pienākumu joprojām pierādīt zaudējumus. Novēlota pieteikuma iesniegšana pati par sevi tiek uzskatīta par mēraukla neievērošanu.
Tiklīdz maksātnespēja ir pasludināta, par prasības celšanu pret valdi lemj administrators, nevis dalībnieku sapulce. Šis raksts sīki neaplūko maksātnespējas regulējuma procesuālās normas; šeit aprakstītā atbildība attiecas arī uz maksātnespējas procesu.